Sekvojos medžio kelmas. Pasaulio parodoje San Franciske. San Franciske 1939 - 1940 m. vykusi Pasaulinė paroda buvo žinoma kaip „Auksinių vartų tarptautinė paroda“, pabrėžiant Auksinių vartų tiltą San ...Fanciske.
Sekvojos medžio kelmas. Pasaulio parodoje San Franciske. San Franciske 1939 - 1940 m. vykusi Pasaulinė paroda buvo žinoma kaip „Auksinių vartų tarptautinė paroda“, pabrėžiant Auksinių vartų tiltą San ...Fanciske.
Sekvojos medžio kelmas. Pasaulio parodoje San Franciske. San Franciske 1939 - 1940 m. vykusi Pasaulinė paroda buvo žinoma kaip „Auksinių vartų tarptautinė paroda“, pabrėžiant Auksinių vartų tiltą San ...Fanciske.
Kopš 1969. gada mana mamma, sarakstījās ar savu brāli Ēriku Sniedzi (īstajā vārdā - Staņislavs Buls Buļs) Brazīlijā. Viņš bija dzimis Rēzeknes Ančupānos. Vēlāk saraksti ar onkuli turpinājām mēs ar ...māsu. Ar viņa pēctečiem mūsdienās sazvanāmies un sarakstāmies.
Kaut arī onkulis bija pacifists - negribēja karot ne krievu, ne vācu armijā, tomēr viņš tika iesaukts pēdējā leģionāru iesaukumā - 1944. gadā. Pirms tam bija "izsprucis sveikā", jo notēlojis slimu un piemelojis, ka ir gadu jaunāks. Onkulis kara laikā pieredzējis arī kā PSRS armija teikusi leģionāriem: "Padodieties, mēs jūs apžēlosim!" Daži noticēja, un tēvoča acu priekšā tos nošāva.
Karam beidzoties, mammas brālis nokļuva angļu gūstā. Pateicoties izpalīdzīgiem angļu sargiem, kuri gūstekņiem parādīja, kur krūmos noslēptas civildrēbes, viņam izdevies aizbēgt.
Onkulis izdomāja, kā labāk rīkoties tālāk - mainīt identitāti un doties prom no Eiropas. Ēriks bija jauns un romantisks - gribēja aizceļot uz Brazīliju.
Kad tēvocis bija nonācis Brazīlijā, viņu ievietoja izolatorā. Pēc dezinfekcijas viņu izlaida, iedeva mazu naudiņu un teica: "Ej, kur gribi." Kopumā tur bijuši četri latvieši - par vienu tēvocis neko nezina, viens aizbrauca uz ASV, viens - uz Austrāliju. Tēvocis 10 gadus nostrādāja ogļu raktuvēs pie Urugvajas robežas. Mūža nogale līdz ar to bija materiāli nodrošināta, taču no smagā darba veselība bija sabeigta . Viņš apmetās uz dzīvi mazā pilsētiņā Rolante, kur visu turpmāko dzīvi nodzīvoja ar mainītu vārdu un uzvārdu. Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bērni uzzināja viņa īsto vārdu. Sieva Herta gan to zinājusi jau tad, kad laulājušies. Ērikam bijušas bailes, ka viņš kā leģionārs nenodara pāri ģimenes locekļiem.
Manai vecmāmiņai Anastasijai bija pieci bērni, bet 20. gs. 50. - 60. gados tikai mana mamma dzīvoja kopā ar viņu, jo par dēlu Ēriku (Staņislavu) nekādu ziņu nebija, bet pārējie bērni bija miruši.
1968. gadā vecmamma Anastasija nomira. Diemžēl tikai 1969. gadā pienāca pirmā vēstule no tēvoča ar ziņu, ka viņš ir dzīvs un kur atrodas. Lai gan vecmammai vienmēr bijusi sajūta, ka ar tēvoci viss ir kārtībā. Vēlāk mana mamma un tētis izmantoja Sarkano Krustu, lai sazinātos ar Ēriku un saņemtu vai /nosūtītu kādu paciņu.
Kopumā viņi ļoti daudz sarakstījās. Visas aploksnes, kuras saņēmām no tēvoča, atnāca atplēstas - cenzori pat nepacentās, lai tās salocītu atpakaļ. Erika sieva rakstīja portugāļu valodā. Bērni arī, kad paaugās, rakstīja un zīmēja. Paciņas gan nesaņēmām ilgu laiku, tikai 1980. gadā pienāca pirmā paciņa. Tajā bija vairākas kafijas pakas, visas bija pārdurtas un saturs izbiris. Īpaši atmiņā iespiedušies man atsūtītie gofrētie svārki uz gumijas, vēl tagad varu uzvilkt šos brunčus. Mēs ar māsu sūtījām tēvocim grāmatas, kartiņas u. c. - par ko tēvocis bija ļoti priecīgs, jo tas bija latviešu valodā.
Divus kilometru no Rolantes ģimenes mājās vēl joprojām dzīvo Ērika sieva (vāciete), sievasmāte, meita, mazdēls un mazdēla bērns.
Trīs reizes esmu bijusi ciemos Brazīlijā. Vienu reizi radi bijuši arī Latvijā. Es Brazīlijā ciemojos pie tēvoča tajā laikā, kad Vaira Vīķe-Freiberga bija prezidente. Atceros, ka tēvocis teicis, lai atvainojos viņa vietā, jo nometnē ar draugiem dziedājuši rupjas dziesmas, kad Vaira, vēl meitene būdama, bijusi tuvumā un to visu viņai nācies klausīties.
Mēs speciāli mācījāmies portugāļu valodu, kad pirmo reizi devāmies uz Brazīliju. Tēvocis neticēja tam, ko es stāstīju par dzīvi mūsdienu Latvijā, jo, informācijas vakūmā dzīvojot, viņam šķita, ka mums joprojām slikti klājas. Aizvedām kā cienastu viņam rupjmaizi, tēvocis teica: "Nu labi, ka jums ir maizīte, bet mēs jau tikai balto maizi." “Laimas” šokolādes un “Dzintara” smaržas - tās ir vērtības Brazīlijas latviešiem.
Atceros, ka reiz Brazīlijā no lidostas pa taisno braucām uz slimnīcu, jo tēvocim bija slikti - nieru dialīze. Slimnīcā personāls nāca paskatīties uz mani un manu meitu Ingu - kas tie tādi latvieši, gribēja pataustīt mūsu blondos matus.
Es onkuli saucu par Ēriku, bet mamma un vecmāmiņa Anastasija viņu sauca latgaliski par Staseiti. "Piedod, māmiņ, tev vairs nerakstīšu latgaliski, jo man jau aizmirsies" - tā Eriks savai mammai rakstījis.
1982. gadā dabūjām jaunu dzīvokli, kur bija telefons. Tad sākām sazvanīties. Bija dārgi, tāpēc tas reti sanāca. Tikai uz svētkiem. Tad ilgi, ilgi runājām - dziesmas dziedājām pat kopā. Visa ģimene šajā galā, visi pie spoguļa sapulcējušies, redz sevi - dzied tautasdziesmas, tēvocis dzied latgaliskās dziesmas pretī. 1992. gadā beidzām rakstīt īstās vēstules.
21. gs. sākumā es devos strādāt uz Ņūdžersiju, ASV. Latviešu baznīcas korī iepazinos ar Artūru Ozoliņu (1918 - 2014).
Kad 1940. gadā Latvijā ienāca padomju karaspēks, viņš dienēja Latvijas armijā. ...Viņš redzēja latviešu virsnieku nošaušanu 1941. gadā, kas viņu ļoti satrieca un radīja naidu pret padomju sistēmu un krieviem. Kopā ar trim biedriem Artūrs no Maskavas aizbēga uz Daugavpili, kur nokļuva vācu gūstā. Pēc atbrīvošanas viņš strādāja aptiekā Rīgā. Viņam bija sieva un divi mazi dēli Uģis un Māris, tādēļ viņš negribēja iesaistīties karā. Kādu dienu Artūru "savāca" uz ielas un aizsūtīja uz Vāciju. Viņš strādāja pazemē lidmašīnu būvniecībā.
Arī Artūra ģimene devas bēgļu gaitās uz Vāciju. Vēlāk visi kopā pārvācās uz Ņūdžersiju. Kad dēli paaugās, Artūrs izmācījās par inženieri, viņš taisīja dūmu detektorus. Kad nomira Artūra sieva, viņš apprecējies otrreiz, taču arī otrā sieva nomira arī. Nomira arī dēls Uģis. Artūrs pirmo reizi apmeklēja Latviju 20. gs. 90. gados, bet nevarēja iedzīvoties, jo nevarēja izturēt krievu valodu.
Es nodzīvoju ASV piecus gadus (ar pārtraukumiem), tad kopā ar Artūru pārvācos uz Latviju. Mēs apprecējāmies 2007. gadā. Sākumā mēs dzīvojām Mazsalacā, vēlāk Limbažos. Artūrs nomira 2014. gadā. Viņa pelni ir apbedīti Ņūdžersijā, tāda bija viņa vēlēšanās.
PDF